Piekļuves kontroles sistēma pēc būtības ir lietotāju identificēšanas sistēma, tā atpazīst „savējais” vai „svešais”, un, ja „savējais”, tad ko drīkst darīt. Piekļuves kontroles sistēmas lieto, lai ierobežotu piekļuvi, noteiktu ierašanās un aiziešanas laikus, kas ļauj aprēķināt pavadīto vai prombūtnes laiku, iedarbināt vai apturēt kādus procesus vai darbības.
Par identifikatoru piekļuves kontroles sistēma izmanto:
Parasti izmanto identifikatoru kombinācijas drošības līmeņa paaugstināšanai.
Biežāk lietojamās piekļuves kontrole sistēmas sastāv no kontroliera vai kontrolieru grupas, kuros glabājas informācija par lietotājiem un to piekļuves iespējām, un elektromagnētisko karšu nolasītājiem, kuri identificē lietotāja karti. Karšu datu drošībai izmanto informāciju kodēšanu, divpusējo apmaiņu vai lieto biometrisko parametru nolasīšanas iekārtas. No biometriskiem nolasītājiem biezāk izmanto pirkstu nospiedumu skenerus, retāk citu bioparametru nolasīšanas sensorus.
Ne mazāk svarīgs aspekts ir piekļuves kontroles sistēmas lietotāju administrēšanai, šim nolūkam kontrolierus apvieno tīklā un pieslēdz pie speciāli sagatavotām darba stacijām, no kurām tiek ievadīti jaunu lietotāju dati, dzēsta nevajadzīgo lietotāju informācija un piešķirtas tiesības pēc laika un piekļuves līmeņa ierobežojumiem.
Vienkāršākais piekļuves kontroles sistēmas piemērs ir domofons, kas var būt papildināts ar elektromagnētisku karšu nolasītāju vai kodu šifratoru. Domofoni var būt tikai ar audio saziņas iespēju vai papildināti ar video monitoringa funkciju. Agrāk domofoni bija par neatkarīgām sistēmā, toties, attīstoties datortīklu popularitātei, arvien biežāk tiek izmantoti domofoni, kuri var izmantot esošo lokālo vadu vai bezvadu datortīklu.